Debesu sajūta. Mākslas telpa Aminori. Krišjāņa Valdemāra iela 69, Rīga. www.aminori.lv

11.12.23. - 02.02.24.

MADARA GULBIS. DEBESU SAJŪTA

GALERIJA AMINORI 11.12.2023.-2.02.2024.

Debesis, debesu skati, debesu sajūta. Turp vēršam skatienus, gūstot prieku, mieru, domas skaidrību. Kas ir tas spēks, kas liek mums lūkoties augšup? Seno laiku paradums? Ilgas? Intuitīva atbalsta meklēšana gaismas virzienā? Debesu skaistums un nepārtrauktā mainība?

Telpa ap zemi ir tas, ko mēs saucam par debesi, debesīm. No horizonta līdz horizontam. Un gaisma ir tā, kuru no turienes saņemam. Gaisma, kas māksliniekam ir viens no galvenajiem vizuālās izteiksmes līdzekļiem.

Mitoloģijā un reliģijā Debess ir dievību mājvieta. Un patiesi – varbūt tās ir varenākas un iedarbīgākas nekā mums, zemes dzīvi dzīvojot, varētu ienākt prātā?

Izstādē “Debesu sajūta” esmu dažādos veidos “runājusi” par lauku un telpu ap mums, kuru saucam par debesīm. Par iekšējo un ārējo debesu sajūtu. Lai arī izmantoju abstraktās glezniecības izteiksmes līdzekļus, kompozīciju bieži balstu uz redzēto, piedzīvoto. Mani interesē uzgleznot to, ko attēlot vai izstāstīt vārdos nav iespējams. Lai tomēr to izdarītu, jāatsakās no liekā un nebūtiskā, formas un satura lakonisms rada šo abstrakto gleznojumu.

Madara Gulbis

“Madaras Gulbis gleznās valda Krāsa. Gribētos teikt, ka tajās nav nekā no realitātes, bet tad sanāktu apgalvot, ka apkārtējā pasaule sastāv tikai no matērijas, un mēs labi zinām, ka tā nav. Madaras Gulbis gleznas ir pilnas ar dabas iespaidiem un emocijām. Impulsu to radīšanai dod visā savā tiešumā tverti īstenības fragmenti. Dzīvojot ekrānu laikmetā, varam vien novērot, kā pasaulei pāri gāžas attēlu lavīna. Dažādos medijos, dažādi interpretētu šo lavīnu pārsvarā veido sadzīves mirkļu fiksācijas, personiski vai sabiedriski nozīmīgu stāstu ilustrācijas, kā arī reklāmas attēlu gūzma. Turpretī abstraktā glezniecība ir kā mūzika. Ja iztēlojamies pirmpasauli un pasauli pēc mums, mums prātā rodas nevis tēli, bet kaut kas abstrakts. Tēli uzrodas un atkal atgriežas abstraktajā neesamībā, rosinot vēlmi sajust, notvert un saglabāt to, kas atrodas pa vidu cilvēkiem un viņu ieraudzītajai materiālajai pasaulei.”

Mākslas kritiķe Aiga Dzalbe